"Zintniekam nav jācīnās par viedokli vai patiesību.

Zintniekam patiesība ir vienkārši jāapstiprina."

Kas bija senlatviešu svētvietas

Latvijā uzejamas dažas vietas, kuras uzlūko par svētnīcām plašākā nozīmē. Pie tādām pieder Zilaiskalns Valmieras tuvumā. Kalnā augošajā birzē nedrīkstēja aiztikt ne zariņa. No plašas apkārtnes Jāņos kopā sanākdami, latvieši šai kalnā ziedoja saviem dieviem un gariem, dedzinādami Jāņu ugunis birzij blakām stāvošā kalniņā, no kura senāk tecējis svēts, dziedinošs ūdens.

/Teodors Zeiferts, “Latviešu rakstniecības vēsture”/

Viena no leģendārākajām vietām Latvijā  ir Mujānu Zilais kalns, ar kuru saistās daudz mītu un leģendu, tostarp arī Jāņu dienas svinēšanas tradīcijas. Ja nu jums vasaras saulgriežu laikā pagadās nokļūt šī kalna apkaimē, pirms tam izlasiet šo – tautas zintnieka viedokli par Zilā kalna noslēpumiem, kas nedaudz saīsinātā veidā pārpublicēts no žurnāla “Mistērija”.

Zemes spēka vietas - svētvietas

(…) Visas tautas savai sabiedrībai nozīmīgās vietas – ēkas, pulcēšanās namus un laukumus, panteonus būvēja spēcīga zemes starojuma punktā ar atbilstošu enerģētisko fonu. Šādās vietās, lai palielinātu enerģijas līmeni, tika veidoti speciāli akmens krāvumi vai būves – tempļi. Tās bija rezonanses sistēmas, kas darbojās gan kā observatorijas, gan kā a a priori zināšanu vietas.

Visas enerģētiski informatīvās vietas uz zemes ir viena savā starpā saistīta sistēma – kā interneta globālais tīmeklis. Svētvietas ir “tīmekļa” centri ar augstu enerģētisko līmeni. Tās spēj gan nodot, gan saņemt informāciju un sniegt to cilvēkiem, iedarbinot viņos intuitīvo saprāta daļu. Tāpēc senos laikos svētvietās drīkstēja uzturēties tikai zinošie, t.i. augsta saprāta un enerģētikas cilvēki.

Daudzviet pasaulē spēcīgo enerģiju vietās vēl saglabājušies 3-10 tūkstoš gadu seni akmens krāvumi, zīmes, labirinti. Iedzīvotāji tās saudzē, jo sajūt to īpašo būtību, ir piedzīvojuši to ietekmi. Zinātnieku mērījumi apstiprinājuši, ka šie kristālisko iežu veidojumi veic speciālas funkcijas. Tie harmonizē apkārtni – dabu un cilvēkus – neitralizē haosa izraisītās negatīvās enerģijas.

Īpaši enerģētiskas Zemes spēka vietas sauc par svētvietām. Svētas tās dara zināšanas un tradīcijas, ko mūsu viedie senči caur tām iemantojuši un kopuši, vēl būdami pagāni – pirms piespiedu kristīšanas. Senās zinības šodienas uztveres līmenī no jauna “saulītē ceļ” progresīvi noskaņoti zinātnieki visā pasaulē. Smagākā darba daļa ir senā mantojuma un vēlāko gadu reliģisko dogmu maldīgo priekšstatu vētīšana.

(…)

Ko cilvēkiem dod svētvietas apmeklēšana

Nonākot svētvietās, varam enerģētiski attīrīties, dziedināties, pareizi sakārto savas domas, ieklausīties sirdsbalsī. Enerģētiski spēcīgos punktos var atvērties sestais prāts un dzimt jaunas idejas, iespējamas atklāsmes. Arī tautas un dzimtas godu atzīmēšana svētvietās latviešiem var kļūt par ļoti svarīgu posmu seno svētumu apzināšanā un atjaunošanā.

Mērījumi rāda, ka Zemes spēka vietas (ZSV) enerģija visu gadu nav vienāda. Izteikti spēcīga tā ir ap vasaras un ziemas saulgriežiem, kā arī pavasara un rudens saulrītiem un savu intensitāti saglabā 5-8 dienas. Vissenākās un viedākās tradīcijas ir tās, kurās tauta atzīst dabas cikliskuma nozīmi, un tās četras stadijas atzīmē ar priecīgiem svētkiem nevis šaustīšanos un dažādiem aizliegumiem. Tauta, kura savos svētkos skandē enerģētiski spēcīgas mantraus, nevar būt kosmosa nemīlēta – tā ir ļoti stipra un ļoti sena tauta, kas enerģētiski ir sagatavota nākotnei.

(…) Diemžēl šodien reliģijas māca, ka cilvēks var attīrīties un kaut ko iemantot, ejot ciešanu ceļu. Zir pienācis laiks palēnām atcerēties savus vissenākos svētkus un svinēt tos sakārtotās un enerģētiski atjaunotās vietās – svētvietās. (…) Der zināt, ka svētvieta spēj sevi sargāt. Ja nāksit ar sliktiem nodomiem vai ļaunu prātu, jutīsiet neizskaidrojamas bailes, strauji pasliktināsies pašsajūta. Svēta vieta ir un paliek svēta. Tai vajag savu sargu, savu krīvu, kas skaidros, kā konkrētā svētvietā ieiet, kā pareizi izstaigāt tās enerģētiskos apļus – labirintus. Varu tikai piebilst, ka visās izmērītājās un apzinātajās ZSV ieeja ir no ziemeļaustrumiem. (…)

Vācu mistiķe Dina Rīsa ir mēģinājusi atšifrēt Lielvārdes jostas rakstus.

“Šis ir neiedomājamas enerģijas, spēka režģis. Jums toreiz bija visspēcīgākais enerģijas režģis uz zemes. Tas arī vēl šodien eksistē Jūsu zemē … Zināšanas un svētie centri arī šodien atrodas jūsu zemē, pat ja jūs to vairs nezināt … Jūsu zemē bija enerģijas vietas, kurās atradās obeliski un tempļi, ar ko jūs varējās pievilkt kosmiskos spēkus.”

Mans atklājums un mērījumi apstiprina Dinas Rīsas teikto. Par to var pārliecināties, salīdzinot Zilā kalna (pie Valmieras) un Stounhedžas (Lielbritānija) spēka vietu projekcijas plaknē. (…)

Līdz šim bija pieņemts, ka Stounhedžā ir visspēcīgāka ZSV. Pagājušajā gadā tur vasaras saulgriežos uz saules rituālu pulcējās vairāk nekā 50 000 cilvēku. Šogad plānots, ka druīdu rīkotajā rituālā piedalīsies ievērojami vairāk ļaužu. Cilvēku interese par savu senču sakārtotajām svētvietām pieaug. Arī Latvijā. Gribu apgalvot, ka tad, kad būsim civilizēti iepazīstinājuši pārējās nācijas ar Latviju kā pasaules enerģētisko centru – mūsu zemi apmeklēs cilvēku tūkstoši, vēlēdamies harmonizēt un dziedināt sevi, iepazīties ar viedās tautas gara mantām. Tas būs mūsu valsts ciemiņu – tūristu galvenais mērķis.

Zemes aktivitātes zonas

Pasaulē nav daudz zinātnieku, kuri pēta Zemes enerģētisko struktūru. Padomju Savienības laikos ar ģeoloģiskiem pētījumiem nodarbojās veseli institūti. Viņu uzdevums bija apzināt Zemes enerģētiskās zonas, noteikt to stiprumu un ietekmes sfēras. Šāda karte tika sastādīta arī par Latvijas teritoriju. Tās autors – ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns atzīmēja kartē enerģētiskās zonas. Informāciju par tām viņš saņēma no satelīta raidītājiem. Kartē redzams, ka Latviju šķērso daudzas joslas ar tumšāku un gaišāku tonējumu. Tās atbilst dažādām Zemes izstarotām enerģijām. Viegli saskatīt, ka paaugstinātas enerģijas zonas atrodas rindās viena aiz otras. Vietās, kur tās krustojas, ir plašākas enerģētiskās teritorijas. Visspēcīgākā enerģētiskā vieta Latvijā, pēc R. Griškjāna domām, atrodas netālu no Valmieras. Tas ir Zilā kalna apvidus. Nākamā – Rāznas ezera austrumu krastā. Personīgā sarunā R. Griškjāna kungs minēja, ka, iezīmējot uz kartes spēka vietas, viņš apzināti sagrozījis koordinātes, lai pasargātu tās no neapdomīgas izmantošanas. Šo karti esmu lietojis, lai vieglāk atrastu un uzmērītu ZSV Latvijā.

Pagaidām esmu atradis un izveidojis 20 spēka vietu shēmu. Kad Latvijā būs uzmērītas visas enerģētiskās vietas, tās nāksies pēc mērījumiem un shēmām iezīmēt dabā, restaurēt – pa akmens krāvumam, pa koku stādījumam, pa smilšu sanesumam, līdz izjauktā svētvieta atkal kļūs par vienotās enerģētiskās kopas atjaunotu objektu. (…)

Zilais kalns – spēka kalns

Visi zina, ka ar biolokācijas metodi var noteikt enerģētiskos starojumus, atrast ūdens, uguns āderes, priekšmetus un pazudušus cilvēkus, darīt vēl daudz ko citu. Ar biolokācijas instrumentiem to visu var arī noteikt pēc plāna kartes. 2004. gada 26. martā, esot Valmieras rajonā, noteicy Zilā kalna zemes spēka enerģētiskā centra plānu. Izrādas, tas ir pārsteidzoši sarežģīts – sastāv no 5 uguns āderēm, kuras krustojas centrā, 14 enerģētiskajiem apļiem, 2 uguns apļiem, kas noslēdza katrus 7 enerģētiskos apļus. Nākamajā dienā devos savus mērījumus pārbaudīt. Drūms un noslēpumains mani sagaidīja Zilais kalns. Kāpjot augšup, redzēju, ka manu ceļu regulāri ik pēc 8 m šķērso enerģētiskās uguns joslas. Sāku mērījumus ar svārstu. Uguns joslas regulāri un simetriski turpinās līdz pašai kalna virsotnei. Nosaku enerģētiskā apļa centru. Pēc tam atrodu vēl 6 ZSV apļus. Zilajā kalnā biju pavadījis trīs stundas. Vēl tikai piebildīšu, ka man bija neliela veselības problēma – kājā uzmeties furunkuls. Pēc Zilajā kalnā pavadītajām stundām jutu, ka augonis tikpat kā pazudis.

Ar savu atklājumu esmu apstiprinājis atziņu, ka Zilai kalns ir spēka kalns, kurš daudzus gadsimtus mierīgi dusējis. No mūsu senču daudzajām svētvietām Latvju zemē neviena cita netapa tik cienījama turēta! Tas bija tautas svētuma simbols, arhetips, garīgs tēls – latviešu tautas brīvības dziņas iemiesojums. (…)

© www.svetvietas.lv