Ūsiņi

Latviešu gadskārtā Ūsiņi iezīmē pavasara beigas un vasaras sākumu, jau izplaukušas lapas un sazaļojusi zāle, sējēji kaisa sēklu tīrumos, pieguļnieki un govju gani pošas laist ganos lopus. Sākas vasara un ziedu laiks, kas atbalsojas arī dainās;

Pa kalniņu Ūsiņš jāja ar bēro kumeliņu,

Tas atnesa kokiem lapas, zemei zalu āboliņu.

Pirmās ziņas par Ūsiņu sniegtas 1606. gadā, jezuīta Stribinga ziņojumā, kur vēstīts, ka latviešiem esot „zirgu dievs", kam tiekot upurēts, iemetot ugunī divus naudas gabalus, divus gabaliņus maizes un kumosiņu speķa. Gregorija kalendārā Ūsiņa diena iekrīt 9. maijā vēlāk to sāka atzīmēt 23. aprīlī un sauca arī par Jurģu dienu. Ūsiņa problēmu skāruši daudzi latviešu mitoloģijas apcerētāji, vieni to saista ar gaismu, dēvēdami par Saules un pavasara dievību, citi, balstoties uz tautas dziesmām, ar to identificē Svēto Juri. Gadsimtu gaitā daudzas senās tradīcijas ir sajaukušās un ietekmējušās no kristīgās baznīcas , kaut gan būtība tām ir atšķirīga. Vidzemes augstienē - Lubānā, Cesvainē, Praulienā, Krustpilī to dēvē par Ūsiņa dienu.

Ūsiņa tāli radi meklējami āriešu pirmtautā starp seno indiešu dievībām.

Vecais Stenders 18.gs. savā „Lettische Grammatik” vārdu Ūsiņš saistīja ar vārdu „ūzas" jo viņaprāt Ūsiņš bija bišu dievs:

Ūsiņš jāja pār kalniņu bišu stropi padusē,

Ej, Ūsiņ, labais vīrs, nāc manā dārziņā,

Nāc manā dārziņā, bišu stropu aplūkot.

Latviešu gadskārtas svinībās Ūsiņš ierodas ka mīļš un gaidīts viesis. Viņš nāk rūpēties par zirgiem, jo vasarā tas ir viņa svarīgākais darbs:

Nāc, Ūsiņ, nāc, Ūsiņ, sen mēs tevi gaidījām;

Zirgi gaida zaļas zāles puiši jauku dziedāšanu.

Ūsiņi ir pirmā pieguļas nakts, dienā pirmo reizi laiž ganos govis. Lauku sētā Ūsiņdienas norises sākas agrā rītā, kad cerot uz viņa palīdzību nākamā vasarā, viņam kauj gaili, ko saista ar labu miežu ražu, daudz lopiem, olām. Galvenās izdarības notiek vakarā, kad mājās pārdzen lopus-sākas rumulēšanās,-sētas laužu savstarpēja aplaistīšanās ar ūdeni. Ticējums saka, ka rumulēšanās pasargā vasarā no odu košanas.