Jāņi

Vasaras Saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, latvieši svin Jāņus un šo svinību nozīme un norises aizvien vēl atbilst tautas senajām paražām. Tās ir līksmākās svinības gadskārtā, un raksturīgas visām āriešu tautām. Tagadējā kalendārā Līgo diena ir 23. jūnijā.

Nāc, nākdama Jāņu diena, daudzi tevis gaidītāju;

Gaida govis, gaida gani, gaida paši saimenieki.

Jau labu laiku pirms Jāņiem dzirdamas „Līgo" dziesmas. Dziesmu piedziedājums "līgo" pazīstams visā Latvijā, bet Latgales vidienē un austrumos ap Ludzu un Dagdu „līgo” vietā sastopams arī "rūto". Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtas svinību norise. Latviešiem šo svinību cilvēkojums ir Jānis. Ļaudis steidz pabeigt darbus laukā, apkopt sētu un pagalmu, slauka ceļu, lai netiktu apdziedāti par nevīžību. Mielastam sien sieru, dara alu, cep maizi un raušus, gatavo gaļu. Lasa Jāņu zāles, pin vainagus, pušķo sētu un istabas ar ozolu zariem un bērzu meijām. Pušķošana nozīmē aizsargāšanos pret ļaunumu, skauģiem, raganām., ļaunuma atvairīšanai lieto arī pīlādža zaru (tam ogas galā ir krusta zīme), ko pieliek pie durvīm, kā arī dadžus, nātres un citādus asumus - izkaptis, ecēšas, adatas. Jāņu zāles ir it visi zaļumi, ko plūc Jāņu dienā un Jāņu vakarā, (sevišķi iecienīts ir buldurjānis un baltais un sarkanais āboliņš, papardes) un tiem piemīt burvju un dziedināšanas spēks.

Visa bija Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā;

Ko plūc rīta saulītē, tā vairs lieti nederēja.

Appušķoju raibu govi ar bērziņa žagariem,

Pušķo, Dievs, citu gadu ar raibām telītēm.

Kad visi Jāņu priekšdarbi padarīti, ļaudis pošas svinībām. Galvenās Jāņu dienas norises ir Jāņuguns dedzināšana, kas ir neatņemama svinību sastāvdaļa, jo uguns simbolizē labā uzvaru pār ļauno, uguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums. Jāņa bērnu uzņemšana un iešana līgot, Jāņu mielasts (jeb Dieva galds), aplīgošana un veltīšana. Vakarā ar Jāņu zālēm un vainagiem tiek apstaigātas sētas un tīrumi, visas ēkas un kūtis, Jāņu bērni apveltī ar tām cilvēkus un lopus un ikvienu vietu un lietu, kam grib vēlēt labu, jo Jāņu zālēm ir sevišķa nozīme; tās nes auglību un svētību, dod veiksmi un veselību, veicina labklājības vairošanos. Visi sēžas pie balti apklāta galda, uz kura ir siers, alus, maize, gaļa un citi ēdieni. Mielasta laikā arī dzied Jāņu dziesmas.

Jānīts nāca par gadskārtu savus bērnus apraudzīt,

Vai tie ēda, vai tie dzēra, vai Jānīti daudzināja.

Laukā iededz ugunskuru, vai augstas kārts galā kalna virsotnē piestiprina muciņu ar darvu, vai sveķainu malku, kas simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, gaismas pilnīgo uzvaru pār tumsu. (katrs ugunskurs bija uz uguns āderu krustpunkta - lai ar to un arī ar dziesmām sajustu vienotību tautā) Uguns un "līgo" šķīsta, ievibrē kopējā rezonansē, apvieno domu un vārdu spēku, lai tauta var pastāvēt. Atskan taures skaņas, kas sauc kopā Jāņa bērnus. Tur notiek līgošana, aplīgošanās mājinieku un ciemiņu starpā, dejas, rotaļas. Lec pāri ugunskuram, dejo ap ozolu, kam ir nozīmīga rituāla darbība, dodas meklēt papardes ziedu, jo Jāņu nakts ir sevišķi nozīmīga jaunajiem, domājot par mūža drauga nolūkošanu. Norises turpinās visu nakti, līdz līgodami sagaida rīta sauli, kura lec „sudrabota" vai „daudzkrāsaina", un rotājas pie debesīm.

Es Jānīti pavadīju līdz viņam kalniņam,

Tā sacīju vadīdama; nāc, Jānīti, citu gadu.