Ziemassvētki

Ziemas saulgriežos, kad visdziļākajai tumsai seko jauns gaismas pieaugšanas periods, latvieši svin Ziemassvētkus. Latviešu gadskārtā Ziemassvētki ieņem ievērojamu vietu, un svinības ilgst četras dienas. Gregorija kalendara tas iekrīt laikā no 20. - 23. decembrim. Gadskārtu svinamajās dienās Ziemassvētki vienīgie nosaukti par svētkiem, kas atvasināti no vārda svēts, ar pirmatnējo baltu nozīmi balts, tīrs, spodrs, kas parāda svētku saturu. Kopš pašiem senākajiem laikiem tie ir bijuši gada gaišākie svētki, brīnumu gaidīšanas laiks, kad ļaudis cer, ka piepildīsies pat pašas slēptākās vēlēšanās. Ziemassvētku svētīšanai ir divi iemesli: tas ir saulgriežu laiks un Dieva dzimšanas svētki. un dainas apveltīti ar epitetiem, kā piem: "Dievam dārgi laiki" un citādi. Dieva zīme - knists ar vienāda garuma stariem, ka sargātāja un svētības nesēja zīme.

Sen gaidīju, nu atnāca, tie bagāti Ziemassvētki;

Ziemassvētki atbraukuši rakstītām kamanām.

Kas kaitēja puisīšiem, kad no Dieva veselība!

Sasēduši kumeļā, pārjāj lauku dziedādami.

Ziemassvētku svinību personificējums ir ziemas saulgriežu teiksmu tēli - četri brāļi Ziemassvētki - viņi visi ir dieva dēli. Ziemassvētki ir bagāti, tie brauc izrakstītās kamanās ar melniem kumeļiem, līdzi tiek vestas dāvanas, tādējādi bagātība līdz ar svētkiem atnāk arī sētā.

Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk tiem gatavoties, apkopdami sētu un izpušķodami istabas - raksturīgi greznojumi ir no salmiem gatavoti piekari - puzuri. Pirms svētkiem saimnieces cep īpašus maizes kukulīšus katrai mājlopu sugai, un katrā sabaksta tik daudz caurumiņu, cik lopu. Ziemassvētku 4 dienas ir bagātas ar dažādām svētku izdarībām. Viena no pirmajām ir bluķa vilkšana, kas simbolizē aizgājušā gada nedienas un grūtumu. Bluķi piesien virvē, un tad ļaudis pulkā to velk sētā pa dažādām vietām, vai arī pa vairākām sētām. Beigās visu slikto sadedzina kopā ar bluki. Tad Ziemassvētki tiek aicināti istabā, kur gaida ierodamies arī pašu Dievu, kuru daudzina ar īpašām lūgšanām un klusinātām dziesmām. Tad seko svētku mielasts, kur arī pirms ēšanas pie galda izlūdzas Dieva svētību. Galvenie Ziemassvētku mielastā ir zirņi, pupas, pīrāgi, cūkas šņukurs, alus, kaņepju rauši.

Nāc, māsiņa, ciemoties Ziemassvētku vakarā:

Būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīts.

Arī pie galda tiek dziedāts - raksturīgs piedziedājums Ziemassvētku dziesmām ir „kaladū", notiek dejošana un rotaļās iešana. Vēl notiek laika vērošana - klausoties bišu sanēšanā, var noteikt nākamās vasaras laika apstākļus, nākotnes zīlēšana - kur viens no iecienītākajiem ir laimes liešana no svina vai sveču taukiem. Īpaši tiek izcelta budēļos iešana. To darīja lielā pulkā pārģērbušies cilvēki - budēļi, ķekatas, danču bērni vai čigāni. Maskas attēlo pārdabiskas būtnes - velnu, lausku, gaili, vilku un citus. Notika apdziedāšanās, dejošana- labi pazīstama ir „lāča" dancināšana.

Iesim, bērni, čigānos Ziemassvētku vakarā!

Dod mums ēst, dod mums dzert, dod naksniņu pārgulēt.

Parasti budēļi sētā ir gaidīti viesi, un saimnieces ir jau gatavojušās tos uznemt, jo viniem līdzi nālc Dieva svētība.

Ļaudis pavada Ziemassvētkus tāpat, kā citus gadskārtas teiksmu tēlus pār kalnu, lai ar dieva palīgu atkal sagaidīti citu gadu.

Vēlākos laikos neatņemama Ziemassvētku sastāvdaļa bija Ziemassvētku eglīte. Viena no pirmajām liecībām pasaulē ir no Švarcvaldes 1419. gadā. Pēc vēstures ziņām pirmo reizi Rīgā egles pušķo, iededz sveces 1757. gadā. Eglītes rotāja ar āboliem, riekstiem, piparkūkām, čiekuriem u.c. Izmantoja vaska sveces, jo toreiz sveču vasks Rīgas ostā bija galvenā eksporta prece. Ar svecēm var enerģētiski sakārtot māju un sevi pašu un daudz ko citu.

Kristīgajā pasaulē Ziemassvētkus svin ka Dieva Dēla - Jēzus Kristus - dzimšanas dienu. Ziemassvētku tradīcija ieviesusies III gs. otrajā pusē, pirmo reizi tie svinēti 336. gadā Romā.